Vizuālās mākslas skolotāja un māksliniece Sarmīte Jurjaka uzrunāta intervijai, ir nedaudz kautrīga, nepretencioza. Savu pieticību viņa skaidro šādi: „Katram cilvēkam ir savi augstumi, kurus viņš var sasniegt. Kad gleznoju vai veidoju lelles, bieži esmu tik neapmierināta, jo alkstu ko vairāk. Alkstu pēc pilnības. Pieticība rodas no tā, ka ir vēl kur tiekties. No tā, ka joprojām ir ilgas pēc sasniegumiem, uzlabojumiem dzīvē, pieredzē. Tieši tas dzen uz priekšu. Reiz kādā dievkalpojumā dzirdēju mācītāju sakām, ka dusmas ir lepnība. Un es domāju — ak, Kungs… Cik daudz gan es dusmojos uz sevi un citiem! Tas gan nav pieticīgi.”
Sarmīte dzimusi Sabilē. Raksturojot dzīvi šajā pilsētā, viņa saka — tiem, kas atbrauc no Rīgas, Sabile ir cita dimensija. Cilvēki šeit daudz jūtīgāki, daudz emocionālāki, daudz šerpāki. Rīgā neinteresē, kā tu ej, kur tu ej, ar ko tu tiecies…. Mazpilsētā ir grūtāk ko darīt, jo to uzreiz pamana. No otras puses — ir prieks, ejot cauri Sabilei, teju katru sveicināt un uz sveicienu atbildēt — ļaudis pazīst cits citu.
Skolas gaitas aizvadītas Kalnciemā, pašreizējā Jelgavas novadā. Sarmītes onkulis Kalnciemā reiz bija kolhoza priekšsēdētājs un tas deva jaunas iespējas viņas vecākiem — jauniem speciālistiem, kas bija gatavi jaunai dzīvei. Sarmīte lepojas ar absolvēto Kalnciema vidusskolu un uzskata, ka šī skola joprojām ir atvērta jaunumiem. Pedagoģija viņai ir tuva, māksliniece ir arī vizuālās mākslas skolotāja. Atceroties savus studiju gadus, Sarmīte saka — pašai paveicies ar zinošiem pedagogiem, kas likuši un iedvesmojuši darīt daudz vairāk.
Tomēr, neskatoties uz Kalnciemā pavadītajiem gadiem, viņai daudz tuvāka ir dzimtā Sabile. Pie Kalnciema tek lēnā un rāmā Lielupe, taču Sabile ir slavena ar straujās Abavas klātbūtni. Viņa uzsver, ka pašas raksturā ir abu upju daba.
„Redziet, dzīvē notiek tā… Kad cilvēks ko iedomājas un to patiešām ļoti, ļoti vēlas, tas patiešām arī piepildās. Nekad gan nevar zināt, vai tas ir uz labu vai ļaunu. Kad domājam par to, ko gribam, daudz ko nezinām. Arī tagad, vērojot jauniešus, kuri vēl nav pārliecināti, par ko dzīvē vēlas kļūt, vienmēr iedrošinu mēģināt! Neizdosies, meklēsi ko citu! Manā laikā tā īsti nebija. Ja reiz biji nolēmis, par ko kļūsi un cītīgi pie tā strādāji, tā tam bija lemts būt. Jā, skolotājas darbs ir ļoti grūts, es ļoti labi saprotu kāpēc pedagogu trūkst. Ja man būtu bijusi iespēja, es pamēģinātu darīt vēl ko citu, taču arī tagad nevaru sūdzēties par jaunu izaicinājumu trūkumu,” secina Sarmīte.
Uz jautājumu, kas savulaik licis izvēlēties vizuālās mākslas skolotājas profesiju, viņa atbild — liela ietekme bijusi vecākiem. Sarmītes tēvs aizrāvās ar pasaku lasīšanu, cirku, teātri. Arī Sarmīti pasaku tēlu maģija iedvesmoja tad un iedvesmo vēl šodien. Protams, var lasīt lielus romānus, veidot sarežģītas sistēmas, taču viņasprāt centrā ir konkrēts tēls.
Ja runa ir par mākslinieciskām iezīmēm, Sarmīte saka — iedvesma, iespējams nākusi no tēva māsas, kura prata fascinējoši zīmēt. Reiz kādās ģimenes viesībās viņa redzējusi, kā tēva māsa uzzīmē krāšņu ainavu. Ar kafiju! Gribējies arī pašai gleznot tikpat skaisti.
Māksliniece iepriekš strādāja Sabiles mūzikas un mākslas skolā un vēl tagad ar smaidu atceras, kā nav varējusi sagaidīt, kad beigsies pēdējā stunda ar audzēkņiem. Tik ļoti gribējies mājās nodoties kādai no neskaitāmām iespējām sevi radoši pilnveidot. Labu laiku tā bija papīra leļļu izgatavošana, ar to viņa jau vairāk nekā desmit gadus ir atpazīstama arī ārpus novada robežām, taču šobrīd Sarmīte izmēģina ko citu.
Leļļu radīšana bieži notikusi apkārtējo ietekmē. Piemēram, uz to mudinājusi Sarmītes māsa, kura strādā bibliotēkā — lai gatavojot vairāk leļļu, tā lai pietiek izstādes izveidošanai. Kad lelles bija gatavas, tās pirmo reizi tika izstādītās Sabiles bērnu bibliotēkā, bet pēc izstādes par tām sāka interesēties arī Saldū, Kuldīgā un citviet, izceļojot daudzas vietas Latvijā. Bijušās Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centra vadītājas Gintas Petras rosināta tapa cita ekspozīcija — pirms trim mēnešiem Sarmīte lelles varēja aplūkot izstādē, kas veltīta leģendāram māksliniekam un leļļu tēvam Pāvilam Šēnhofam viņa simtgadē. Tieši Pāvila Šēnhofa radītās lelles ir Sarmītes radošuma dzirksts un iedvesmas avots.
Tagad, kad lelles ir noliktas malā, māksliniece labprāt glezno. Viesojas dažādās meistarklasēs, iepazīst dažādus stilus. Gleznas gan esot viņai pašai. Kaut gan… tāpat pašā sākumā bijis arī ar lellēm, kuras arī tapa tikai pašas priekam. Strādājot ar bērniem un jauniešiem mākslas skolā, nemitīgi nepieciešams papildināt zināšanas, lai varētu iedvesmot un parādīt kādas jaunas un radošas iespējas. Kādreiz šķitis, ka darbs skolā ir viena dzīve, leļļu radīšana cita, un ģimenei vēl pavisam cita. Taču tagad viņa saprot, ka dzīve ir gluži kā kompozīcija gleznā. Tā ir kā organiska savienība, kur lietas cita bez citas nestrādā. Piemēram, pēc skumjas dienas darbā bēdu iespējams izlikt, veidojot lelles vai gleznojot. Ja radošajā lauciņā izdodas kas veiksmīgs, iepriecinošs, Sarmīte uz darbu atkal gatava iet ar smaidu vai, esot daudz pozitīvākā garastāvoklī, satikties ar ģimeni un draugiem. „Tā ir neredzama saikne, kuru nevaram un nedrīkstam pārcirst. Galvenais — katram saprast, kādas kompozīcijas savā dzīves gleznā esam gatavi veidot, kādas krāsas jaukt, kādas līnijas vilkt, cik lielus laukumus aizpildīt. Nedrīkstam arī aizmirst par pagātni. Manā gleznā ir mamma, tētis, draugi, ģimene, kolēģi, skolas un studiju biedri un vēl daudzi citi.”
Sarmīte uzsver: „Mani fascinē cilvēki, kuri aizrautīgi mīl, to ko dara. Mīl tik ļoti, ka ir gatavi arī otru saindēt. Dzīve ir pierādījusi, ka tās lietas, kas aizrauj mani, parasti arī aizrauj citus. Galvenais, lai pašai patīk. Priecājos, ka spēju aizrauties un sevi izaicināt.”
Sarmītei Sabile ir liela vērtība, neatraujama viņas personības daļa, savu sakņu godāšana un apzināšanās. Jā, viņa vienmēr ar prieku gatava braukt uz Kalnciemu, Venēciju vai kur citur… Taču vienmēr arī gatava atgriezties, jo ģimenei un dzimtajai vietai viņas skatījumā ir vispaliekošākā vērtība. „Galvenais — būt ar sirdi vietā, kur esi un darbā, kuru dari.”