Kā hobiju pārvērst pilna laika darbā? Kā atrast līdzsvaru starp iespējām pelnīt un darīt to, kas no sirds patīk? Talseniekam Rūdolfam Dzirkalim ir atbildes uz jautājumiem, kas citiem varbūt ir bezgala sarežģīti. Šīs atbildes sakņojas viņa dzīves izvēlēs pēdējo gadu laikā. Mainījis savus dzīves mērķus, viņš pieņēma lēmumu savu hobiju pārvērst par pilna laika darbu. Jau pusotru gadu jaunietim ir savs zīmols „PuliverWorks” un viņš ik dienu pin pātagas.
Rūdolfam pirmie 18 dzīves gadi ir aizvadīti Talsu pusē, bet pēc tam viņš devās uz Rīgu, lai dzīvotu, strādātu un mācītos. Toreiz viņa mērķis bija uzsākt studijas Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, lai mācītos par ugunsdzēsēju. Taču pēc trim galvaspilsētā aizvadītiem gadiem viņš nolēma atgriezties Talsos un savu hobiju pārvērst biznesā. Kas gan uzņēmīgo jaunieti ir vilinājis atpakaļ uz dzimto pusi? „Man vienmēr gribējies kaut ko radīt savām rokām. Mani ļoti aizrāva pātagu pīšana. Kad dzīvoju Rīgā, paralēli studijām strādāju militāro preču veikalā. Bet.. ir grūti strādāt, ja tas aizņem visu tavu laiku un laiks neatliek hobijam. Tieši tāpēc, apzinoties gan, ka sākumā būs ļoti daudz jāieguldās, biju nolēmis atgriezties Talsos, jo šeit man ir lauku māja, kur varu daudz brīvāk veltīt laiku savam hobijam. Principā es pārvācos, lai taisītu pātagas. Ja reiz man tāda iespēja atgriezties ir, gribēju to izmantot,” stāsta Rūdolfs.
Rūdolfs jau iepriekš ir no pinis dažādus izstrādājumus no paracord auklām (izturīgas neilona auklas, kuras nereti izmanto militārām vajadzībām, dažādos pārgājienos un citās āra aktivitātēs), veidojis savu mini biznesiņu. Sākotnēji Rūdolfs domāja, ka pātagas taisa tikai no ādas un tas ir ļoti sarežģīti, to ir grūti iemācīties. Bet tad viņš nolēma pamēģināt. Pirmā pātaga esot sanākusi diezgan briesmīga un drīz vien tā jau tika izjaukta. Taču viņa apņēmība nepazuda un, apbruņojoties ar pacietību, viņš nolēma mēģināt vēlreiz un ar katru reizi sanāca arvien labāk. Taujāts, kā sācis aizrauties ar pīšanu, Rūdolfs kļūst domīgāks: „Es pat nezinu… Tas ir labs jautājums, jo viss sākās ar to, ka es gribēju darīt kaut ko pats. Vēlējos darīt kaut ko, kas ir mans. Bija pieejami materiāli un es sāku taisīt paracord aproces, izveidoju arī mājaslapu un sāku pārdot. Radās liels prieks, ka es kaut ko radu un pats varu no tā pelnīt. Kā es nokļuvu līdz pātagām? Kad dzīvoju Rīgā, es iepazinos ar savu labāko draugu, kurš, starp citu, ir no Brazīlijas. Kādu dienu viņš parādīja pātagu, uzsitot ar to tā, ka man aizkrita ausis. Manī kaut kas saslēdzās, kļuva ļoti interesanti. Es gan nevaru teikt, ka pati pātaga mani visvairāk fascinē, tas drīzāk ir pats fakts, ka es varu kaut ko radīt savām rokām. Tas varēja būt jebkas cits, bet pātagu pīšana pie manis vienkārši atnāca. Pirmo reizi uzsist pātagu vislabāk sanāk iereibušiem cilvēkiem, jo viņiem ir daudz mazāk bail (smejas). Rīgā ar pātagu sišanu daudz mazāk var izklaidēties, jo tā ir ļoti apdzīvota. Vislabāk to darīt kaut kur ārpus. Talsos daudz vieglāk atrast vietas, kur to netraucēti var darīt. Lai gan savu pātagas veidošanas tehniku esmu pamatā apguvis no internetā atrodamajiem materiāliem, visinteresantākie ir tie knifi, ko esmu atkodis es pats. Internetā visi vēlas parādīt savu vienīgo, īsto pātagu gatavošanas tehniku, bet vislabāk ir to izveidot pašam.”
Jaunietis atklāj, ka pātagu veidotāji patiesībā ir kā vesela kopiena un tai ir pat savas nišas. Ļoti maz cilvēku taisa pātagas, kas ir kompaktas un var ielikt kabatā. Tomēr gribas uzzināt, vai tik specifiskam produktam ir arī pieprasījums. Rūdolfs atbild apstiprinoši. Viņš pātagas veido jau pusotru gadu un pa šo laiku viņam ir bijis tikai viens klients no Latvijas. Viņa klienti tomēr ir ārzemēs, jo gluži vienkārši latviešu kultūrā un tradīcijās īsti nav pierasts izmantot pātagas. Sākotnēji gan kādam varētu šķist, ka pātagām nav īpaši daudz izmantošanas veidi, taču Rūdolfs šo mītu ātri vien kliedē. Protams, pātagas izmanto praktiskos nolūkos, piemēram, ejot ganos vai pašaizsardzībai, bet tas nebūt nav vienīgais klientu loks. Aptuveni 80% viņa pīto pātagu aizceļo uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādu, Āziju un lielākajām Eiropas valstīm. ASV kultūrā ir ļoti izplatīts un populārs vesterns – žanrs, kas radies Ziemeļamerikas rietumu štatos 19. gadsimta beigās un attēlo kovboju dzīvi; ir ļoti daudz entuziastu, kuriem tas interesē un ASV tiek uzvesti dažādi šovi un izrādes vesterna stilā. ASV norisinās arī vērienīgi renesanses festivāli, kur pātagas izmantošana ir būtiska priekšnesumiem. Pasaulē arvien populārāks kļūst Japānā radies kosplejs (cosplay), kas ir īstu personu, mākslas filmu tēlu/varoņu attēlošana reālajā dzīvē, ietērpjoties to kostīmos un attēlojot šo varoņu raksturu un uzvedības manieres. Tiek radīts daudz priekšnesumu un izrāžu. Jebkurš šajā maskarādē var pārtapt, piemēram, par Indianu Džonsu vai kaķsievieti un šo tēlu kostīma komplektam pātaga ir neatņemama sastāvdaļa. Vēl ļoti populāras ārzemēs ir dejas ar pātagām, kur izpildītājs dzied dziesmas un sit pātagu mūzikas ritmā. Rūdolfs nenoliedz, ka ir pieprasījums un ir klienti, kuri pātagas izmanto arī intīma rakstura izklaidēm.
Vaicāts, kas bija tas dzīves pieturpunkts, kas vilināja atpakaļ uz dzimto pusi un kāpēc Rūdolfs atgriezās Talsos, viņš atklāj: „Pātagas es varu taisīt teju jebkur. Man tam nevajag ļoti daudz vietas. Kad mācījos par ugunsdzēsēju, es pēc pirmā kursa sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Es turpināju strādāt un vēlāk jau arī sapratu, ka studijas jau arī bija vienīgais iemesls, kāpēc es dzīvoju Rīgā. Es negribēju bezmērķīgi dzīvot Rīgā un strādāt. Jā, strādājot militāro preču veikalā, man bija izaugsmes iespējas, bet mani tas līdz galam nesaistīja. Dzīve Rīgā ir dārgāka un, nomaksājot visus rēķinus, nekas daudz pāri nepalika. Galvenais, kas mani motivēja atgriezties Talsos, ir apņēmība, ka pātagu veidošana man būs pilna laika darbs, ne tikai hobijs. Tad tas ātrāk attīstīsies un vēlāk es spēšu arī vairāk nopelnīt. Man vienmēr ir paticis klusums un te ir daļa manas ģimenes. Ir patīkami izstaigāt ierastās ielas, būt tuvāk mežam. Šeit viss ir balansā!”