Ir cilvēki, par kuriem jau no malas ir skaidri redzams, ka viņi ir īstajā vietā. Acis mirdz, un darbā degsme un entuziasms pārspēj ikdienas rutīnu. Tāds ir balgalnieks Jānis Bētiņš. Pēc izglītības biologs, bet dzīves līkloči Jāni aizveduši dažādos ar putnu pētniecību saistošos darbos, un, kā pats smej, tas iespējams pateicoties arī Talsu Mūzikas skolai, kur lasīt notis tā arī nav iemācījies, bet toties apguvis sadzirdēt un saklausīt dažādu instrumentu skaņas un toņus bagātīgā skaņdarbā, kas palīdzējis atpazīt arī putnu balsis dabā.
Jānis Bētiņš ir uzaudzis un visu bērnību pavadījis Balgalē. To, ka šī ir vilinoša lokācijas vieta, kurā baudīt dabas harmoniju un, kur pats vēlēsies savu māju un zemi, viņš zināja jau bērnībā. Latvija, ģimene, mājas un darbs ir Jāņa miera oāze un viņš izvēlējies dzīvot ritmā, ko diktē daba. Ar atsaucīgu cilvēku palīdzību un, neatlaidīgi ejot uz mērķi, sapni par savu māju viņam izdevies izsapņot un piepildīt.
Satiekoties uz sarunu, Jānis ar sirsnību un atvērtību, labprāt izrāda un izstāsta visu – par to, kā pašu rokām aizsākušies īpašuma atjaunošanas un sakārtošanas darbi 2018. gadā, kā ēka padarīta funkcionāla šodienas apstākļiem, cik ļoti ir strādāts pie ēkas interjera detaļām, lai tajā saglabātu senlaicīguma auru. Lai gan pie mājas atjaunošanas darbiem ir ieguldīts ļoti liels pašu darbs, mēģinot saglabāt vēl atstāto vēstures elpu, kas iznāks no vecajām lauku mājām, visticamāk, būs redzams vēl pēc vairākiem gadiem. Taujāts, kur viņš apguvis šādas prasmes, lai savām rokām varētu veikt tik apjomīgus mājas atjaunošanas darbus, Jānis ar visai optimistisku skatu atteic, kamēr enerģija ir, tā tikai darīšanas vaina.
„Radu un paziņu lokā man ir diezgan daudzi būvmeistari, kuri, veicot vizuālo apskati konstatēja, ka ceļš ir viens: ēka ir daļēji sagruvusi, tajā būs jāiegulda ļoti daudz līdzekļu, lai veiktu kapitālo remontu, tādēļ būve ir jānojauc pilnībā un tās vietā jāuzceļ jauna. Esmu diezgan spītīgas dabas, nepiekāpos un nolēmu tomēr atjaunot esošo ēku, piešķirot tai otro dzīvi. Protams, bija cilvēki, kas mani arī centās atrunāt darbus darīt pašam, uzticot to profesionāļiem. Atkal nostrādāja mana spītība – jūs mani neiebiedēsiet! Biju aprēķinājis un galvā pārcilājis dažādus variantus, bet celt māju „no nulles” es nebiju gatavs. Jau kopš bērnības esmu pratis ietaupīt jeb uzkrāt savu finanšu „drošības spilvenu”, jo man ir svarīgi domāt par labklājību ilgtermiņā, nevis dzīvot tikai šodienai. Tā kā nepavisam nevēlējos „saslēgt rokas” ar vairāku gadu desmitu bankas kredītu, tad likumsakarīgi, ka darbus pie mājas atjaunošanas daru pats, rēķinoties, ka tam vajadzēs ilgāku laiku un pacietību. Divu gadu laikā apjomīgākie pirmā stāva iekšdarbi ir paveikti, kā arī virkne citu darbu, tostarp veikta skursteņa nomaiņa. Tagad priekšā nākamā fāze – fasādes darbi, otrā stāva iekšdarbi. Ieraugot rezultātu, ieguldītā enerģija attaisnojas. Katrs darbs, kas tiek uzsākts, man prasa maksimāli daudz ievākt informācijas, jo sevišķi tāpēc, ka esmu būvniecības jautājumos kā cilvēks no malas. Tā kā es daudz ko nezinu, tas viss ir jāizpēta un jāizprot, tāpēc regulāri skatos dažādus video, kas saistīti ar būvniecību, interneta dzīlēs,” pieredzē dalās Jānis.
Daudz darāmā Jānim esot arī ārpus mājas būvniecības aktivitātēm, jo darbi ar ornitoloģiskajiem pētījumiem un dažādu biotopu apsaimniekošanu ir viņa nodarbošanās ar kuru tiek pelnīta iztika jau kopš studiju laikiem. Nokļūstot Jāņa sētā, labi redzams, ka viņam putnu tēma nav sveša. Mājas apkārtnē izvietoti vairāki desmiti putnu būrīšu. Kā atklāj Jānis, ikdiena ornitologiem var būt ļoti dažāda – kādam tas var būt zinātnisks, akadēmisks darbs, cits veic pētījumus vai raksta dažādus projektus. Tomēr galvenais un pozitīvākais aspekts šādā darbā, Jāņaprāt, ir brīvība dabā un neatkarīgais dzīves modelis.
„Cilvēks, kas mani iedrošināja un ar savu piemēru rādīja, ka ornitologa profesija var būt interesanta un saistoša, ir nu jau aizsaulē aizgājušais Jānis Vīksne. Pateicoties viņa ieguldītajam darbam ūdensputnu izpētē visa mūža garumā, jau vidusskolas laikā man bija iespēja iesaistīties ūdensputnu pētniecības praktiskajā darbā, palīdzot dažādos tehniskajos lauka darbos zinātniskā materiāla ieguvei, piemēram, veicu pīļu un citu ūdensputnu ligzdošanas monitoringu, putnu mazuļu apgredzenošanu, mākslīgo pīļu ligzdu ierīkošanu. Gan tajā laikā, gan jāteic, ka vēl joprojām no ornitoloģijas zinātnes un darba laboratorijā esmu ļoti tālu. Taču manī vienmēr bijusi apziņa, ka vienmēr esmu gatavs savu ieguldījumu šajā zinātnē sniegt, darot pat vairāk, nekā prasa, it īpaši, kad pašam vēl savas ģimenes nebija un brīvais laiks bija pāri pārēm. Ar tādu attieksmi mani droši vien novērtēja un pamanīja, par ko tagad, atskatoties atpakaļ, man, protams, liels prieks. Sākotnēji man pašam visa daba un putnu vērošana bija liels hobijs, kas pārauga ļoti interesantā, aizraujošā darbā. Mežs man vienmēr ir bijusi vieta, kur izvēdināt galvu. Bērnībā biju sakrājis naudiņu savam pirmajam fotoaparātam un sāku fotografēt putnus. Tāpat tā dullā sēņošanas vajadzība man ir kopš bērnības. Arī būt medniekam un medības uztveru kā ļoti patīkamu brīvā laika pavadīšanu, kurā ir iespējams būt brīvā dabā, ļauties pirmatnējiem instinktiem, atpūsties no visa pārējā. Pēc vidusskolas absolvēšanas nolēmu par labu mācībām Latvijas Universitātē Bioloģijas fakultātē, taču taisnību sakot, tālāko atceros kā ne visai patīkamu laiku, jo studijas pārvērtās par garu un mokošu procesu, kas man nepavisam nepatika. Uzskatu, ka man ļoooti paveicās, ka beigu beigās skolu pabeidzu veiksmīgi,” tā ar smaidu atceras J. Bētiņš.
Kā stāsta Jānis, diena, kad pabeigta Talsu Mūzikas skolas pūtēju nodaļa, ilgu laiku arī bijusi pēdējā diena, kad turēts rokās saksofons, tomēr no šodienas skatupunkta raugoties, mūzikas izglītība bijusi iespēja iegūt nozīmīgu pieredzi. Liela loma izvēlē saistīt dzīves ceļu ar mūziku bija Inārai Pirvicai, kura tolaik bija Dursupes pamatskolas mūzikas pedagoģe un kādā skolēnu „Pop-ielā” pamanījusi Jāņa nekļūdīgo ritma izjūtu. Uz jautājumu, kāpēc pēc mūzikas skolas absolvēšanas Jānis nolēma uz laiku pamest saksofona spēlēšanu, viņš sacīja – gluži vienkārši apnika!
„Mani kā puiku no laukiem, kad aizgāju mācīties uz Engures vidusskolu, tur neviens nepazina. Teju visus trīs mācību gadus man izdevās veiksmīgi noslēpt, ka protu spēlēt saksofonu. Taču tad aptuveni semestri pirms vidusskolas beigšanas, kādu dienu uz skolu atnāca strādāt mana mūzikas skolotāja no pamatskolas pirmajām klasēm un tā teikt, ātri izpļāpājās pārējiem skolotājiem: „Nu vai tad Jānis skolas pasākumos saksofonu arī uzspēlē?” Ak, cik skolotājas bija dusmīgas par to, ka es to biju noklusējis! Pēcāk izpirku savu vainu un uztaisīju pārsteigumu skolas salidojumā, uzdāvinot skolotājiem muzikālu sveicienu ar paša improvizētu skaņdarbu.
Kopumā paldies tētim, kurš regulāri (vairākas reizes nedēļā) mani Talsos pēc sava darba sagaidīja no mūzikas skolas nodarbībām, lai vestu mājās. Tas noteikti fiziski nebija viegli un varu tikai nojaust, cik nogurdināts nemitīgo pārbraucienu un gaidīšanas dēļ viņš bija. Nu pats esmu divu bērnu tēvs un sāku apjaust, cik vecāki daudz iegulda savos bērnos – laiku, nervus, veselību, spēkus, naudu. Un daudzu gadu garumā. Vecākiem bieži nākas atstumt savas vēlmes otrajā plānā,” spriež Jānis Bētiņš.
Jānis atzīst, ka reizēm domājis par ko viņš strādātu, ja nebūtu dzīve iegrozījusies šādā ar zinātni un dabas procesiem bagātā profesijā. Bijušas dažādas domas, bet visticamāk, ja vajadzētu, tad strādātu fiziski smagu darbu. Kā piemēru minot meža apsaimniekošanas darbus savienojumā ar izklaides industriju, jo saksofona spēlētāji kāzās, jubilejās un citos pasākumos esot gana pieprasīti, ko pats uz savas ādas izmēģinājis un pārbaudījis studiju laikā, piestrādājot tieši šādā pat veidā.