Viņas darbaspējas un dzirkstošā enerģija ir apbrīnojama un iedvesmojoša. Aija Kaļiņičenko ir Mērsraga sieviešu kora „Pa vējam” vadītāja, direktores vietniece izglītības jomā Rojas Mūzikas un mākslas skolā, biedrības „Piestātne” valdes locekle, Mērsraga vidusskolas kora vadītāja, Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Mērsraga draudzes ērģelniece un muzikālās dzīves vadītāja un mamma divgadīgai meitiņai.
Ar Aiju tiekamies pie Mērsraga Tautas nama, kas viņai ir īpaša vieta, gandrīz četrus gadus Aija bija Tautas nama vadītāja. Aija stāsta: „Šī ir mana pirmā darba vieta. Tajā laikā bijām Mērsraga novads, un priekšsēdētājs Lauris Karlsons uzticēja šo iestādi vadīt man, jaunai meitenei, kas vēl studēja Latvijas Kultūras Akadēmijas 2. kursā. Par to es viņam esmu ļoti pateicīga.
To, ka neesmu pilsētas cilvēks, esmu visu laiku zinājusi, jau pirms uzsāku studijas Rīgā un pēc tam Liepājā. Biju ar vienu kāju studijās, ar otru šeit.
Jāsaka, paldies Dievam, ka man nekad dzīvē nav bijis jāmeklē darbs. Iespējas ir mani atradušas gan šeit, gan skolā Mērsragā, gan pēc tam Rojā. Man piedāvāja Mērsraga Tautas namā uzspēlēt izlaidumā, pēc tam izrādījās, ka te meklē Tautas nama vadītāju. Un es tieši to studēju! Darbs, ko esi ieguldījis, atmaksājas, cilvēki uzrunā, saskata un novērtē.
Jūra ir vieta, pie kā esmu uzaugusi, un man būtu grūti iedomāties kaut kur citur būt. Neesmu ne no Rojas, ne no Mērsraga nākusi. Dzīvoju mazā ciematiņā starp Valgalciemu un Kalteni. Esmu pa vidu Rojai un Mērsragam. Ko gan es vēlāk uzzināju – no tēta puses man ir Mērsragā radu raksti, arī mammas māsa kādreiz dzīvoja Mērsragā. Tomēr turpinu ģimenes esamību Mērsragā. Atceros, ka reiz braucu ar autobusu cauri Mērsragam un teicu: „Nu te nu es nemūžam negribētu dzīvot!”
Tieši tajā gadā, kad sāku strādāt Mērsragā, no otras Latvijas malas, Lejasciema pie Gulbenes, arī mans vīrs pārcēlās uz Mērsragu. Mēs te kopā muzicējām, taisījām pasākumus, esam te noenkurojušies. Viņš pašmācības ceļā ir apguvis bungu spēli, Gulbenē orķestrī spēlēja, ģitāru spēlē. Es jau teicu – man citas kandidatūras nebija, viņš vienīgais tāds muzikāls (smejas)! Tā vienkārši bija jānotiek.
Esmu jūras cilvēks un peldētājs, mani tas ļoti uzmundrina. Jūra, bāka, vēja ģeneratori – viss, kas tuvāk jūrai, ir tās mīļākās vietas. Tur arī mans vīrs mani bildināja.”
Šovasar Dziesmu un deju svētkos piedalījās arī Aijas vadītais sieviešu koris no Mērsraga – „Pa vējam.” Vēl pirms dažiem gadiem gan Mērsragā kora nebija un tolaik, pienākot Dziesmu svētkiem, visā Latvijā izskanēja ziņa, ka Mērsraga un Zilupes novads ir vienīgie, kas tajos nepiedalās. Pagāja nākamie Dziesmu svētki, un Mērsraga novads – atkal vienīgais nepiedalījās, Aija skaļi radio pateica: „Mērsragā koris būs!” Aija dalās: „Ceļš līdz tam, ka es varētu uzņemties vadīt lielu kolektīvu, veidojies, sākot ar to, ka tad, kad vēl mūzikas skolā mācījos, man uzticēja Kaltenē mācīt mazos svētdienas skolas bērnus. Kad strādāju kā Tautas nama vadītāja, mūsu ansambļa vadītāja aizgāja dekrētā, un es mēģināju viņu aizvietot, kas man nelikās veiksmīgi, tomēr šī pieredze bija. Pēc tam mani uzrunāja Mērsraga baptistu draudzē vadīt ansambli, un es bailīgi, bet spēlēju, jo klavieres nekad nav bijis mans instruments. Tautas namā strādājot, ar jauniešiem nācām un uztaisījām veselu koncertu, arī ar meitenēm nācām un dziedājām. Kad sāku strādāt skolā, uztaisīju vecāku-darbinieku ansambli.
Tajā brīdī, kad ieliku aicinājumu nākt uz kori, sanāca 70-80 procenti to, kas jau bija kādā no mazajiem ansamblīšiem darbojušies, un mēs vienkārši sanācām kopā, un izveidojās koris. Būs jau pagājuši pieci gadi, un beidzot Mērsrags bija Dziesmu svētkos! Lai gan, izveidojot kolektīvu, tas nebija galvenais mērķis, tomēr Dziesmu svētki ir viena no kora virsotnēm, un to izdevās sasniegt, par ko ir ļoti liels prieks. Es gan joprojām labprāt paietu maliņā, un korim būtu kormeistars. Kolektīva izaugsmei tas būtu svarīgi. Es dodu tik, cik varu iedot, bet esmu diezgan paškritiska pret to, ko daru. Saku, ka mūsu Mērsraga koris „Pa vējam” ir simtprocentīgi amatierkoris, ieskaitot vadītāju – man nav diriģenta diploma. Tā ir sakritība.”
Tā noteikti ir īpaša sajūta, ka pienāca šis mirklis – Mērsraga koris piedalījās Dziesmu svētkos? „„Jā, viss notiek!” bija tajā brīdī, kad pirms braukšanas uz Rojas estrādi, kur notika ieskaņas koncerts, pie pagastmājas pacēlām Dziesmu svētku karogu, kur ir rakstīts „Mērsrags”; kad gājām svētku gājienā un, parādoties Mērsraga vārdam, cilvēki uzgavilēja. Kāds bija ierakstījis Facebook grupā „Labi dzīvot Mērsragā”: “Lepojos, ka ir Mērsraga koris!” Sadzīviskā daļa vienmēr pacēlumu paņem nost, bet to mazo brīžu dēļ tas ir tā vērts. Ir pacēlums, labs darbs padarīts un gandarījums.”
Kā sākās Aijas draudzība ar dziedāšanu? „Domāju, ka līdzīgi, kā tagad manai meitiņai, – ar to es uzaugu. Neviens gan nav saistīts ar mūziku, bet omīte vienmēr dziedāja, atceros dziesmiņas, ko kopā dziedājām. Mūzikas skola bija sagadīšanās – atnāca skolotāji no mūzikas skolas un rādīja mūzikas instrumentus, stāstīja, un man iemirdzējās acis. Bērnībā daudz slimoju, tādēļ mamma mūzikas skolai teica nē, kā es to visu pavilkšot. Bet mēs ar tēti pa kluso aizgājām iestāties mūzikas skolā. Nonācu pie vijoles spēles un tajā visā ielikos ar cītīgu darbu. Bija pat doma, ka varētu pēc 9. klases doties uz mūzikas vidusskolu Rīgā, bet laikam faktors, ka neesmu pilsētas bērns, mani mazliet nobiedēja – tik ātri prom no mājām. Pēdējā, maija mēnesī, pateicu nē, tomēr neiešu, kas visus pārsteidza, jo mēs braucām un gatavojāmies, lai varētu iestāties.”
Katru vasaru Mērsragā, viesu namā „Vētrasputns” notiek nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām. Tajās Aija iepriekš vadīja mūzikas nodarbības, bet tagad, kad pašai ir maza meitiņa, iespēj palīdzēt vairāk ar organizatoriskajiem darbiem. Nometnes ideja ir sniegt bērniem iespēju darboties, bet vecākiem – atvilkt elpu. Aija stāsta: „Katram bērnam ir piesaistīts tā saucamais eņģelis, kas pavada laiku ar bērnu, un vecāks var doties atpūsties – pasupot, būt sarunās, uzlādēties. Jo zināms, ka 24 stundas ar īpašu bērniņu ir spēku paņemoši, un šiem vecākiem ir nepieciešams iedot mazu restartu.”
Šī gada sākumā ar aktīvu Aiju dalību izveidota biedrība „Piestātne”, kas šovasar Mērsragā noorganizēja pirmo vokālo konkursu „Jūra, jūra vien”, lai atklātu dziedošos talantus un popularizētu Mērsragu. Konkursā piedalījās ne vien mērsradznieki, bet arī viesi no Lībagiem, Garkalnes, Rojas un citām vietām. Konkursa patronese ir leģendārā dziedātāja Margarita Vilcāne, kas nu jau vairākus gadus arī dzīvo Ziemeļkurzemes piekrastē. Ideja par konkursu radās mērsradzniekam Guntaram Ceravam, kurš ar to vērsās pie Aijas vīra Jāņa Kaļiņičenko, kas arī ir kultūras cilvēks. Aija stāsta: „Sapratām, ka jādibina biedrība, un biedrības ideja ir ne tikai šis konkurss, bet, cik tas būs iespējams, arī citu īpašu kultūras pasākumu veidošana, lai Mērsraga kultūras dzīve dažādojas un pašiem ir prieks.” Biedrībā darbojas arī Ance Lagzdiņa, kas strādā VPVKAC (Valsts un pašvaldību vienotie klientu apkalpošanas centri), un Madara Brāle, Mērsraga pagasta pārvaldes pienākumu izpildītāja.
„Gribas, ka visi nākam un kopā radām ko skaistu. Pirms bija radīta biedrība „Piestātne”, mēs izveidojām sarunu ciklu ar tādu pašu nosaukumu, tajā mēs intervējam vietējos cilvēkus (pirmās trīs sarunu cikla sērijas skatāmas un klausāmas sociālajā tīklā Facebook, ievadot meklētājā atslēgvārdu „Piestātne” – I.S.) . Kad tikām pievienoti Talsu novadam, likās, ka patriotisms mazliet samazinās. Manai skolniecei, kas nu jau ir studente, ir tuva filmēšana, fotografēšana, manam vīram skaņa, man – sarunas ar cilvēkiem. Mums gribas izcelt pozitīvo, turpināsim runāt par cilvēkiem, kas dara Mērsragam, popularizē, varbūt dara darbu, kas mums ikdienā ir nemanāms, bet viņš dara, – un līdz ar to vieta ir īpaša. Novērtēt mūsu cilvēkus un pateikt labās lietas. Īpašās lietas jāsaskata un jānovērtē.”
Kā to visu iespējams ietilpināt tajā laikā, cik tas mums ir? „Šobrīd esmu mazliet piebremzējusi, un ne tik daudz daru, kā tad, kad vēl nebija meitiņa pieteikusies, bet... tas viss papildina viens otru. Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Par dziedāšanas konkursu – tās ir nakts stundas, atbalsts no cilvēkiem, kas pieskata bērnu. Mūsu meitiņai ir brīnišķīgi krustvecāki, mani vecāki, un visi, kas ir gatavi iesaistīties, – nu jau tas ir komandas darbs. Bet meitiņa man daudz kur ir līdzi. Atnākot uz Tautas namu un ieraugot podestus, jau saka: „Koris!” (smejas).”