Latvijas Pašvaldību savienība sadarbībā ar Talsu novada pašvaldību 30. septembrī Spāres muižā organizēja semināru “Muižu parku seno stādījumu atjaunošanas iespējas”.
Seminārā nozares eksperti stāstīja par Spāres muižas parka vēsturiskajām un ainaviskajām vērtībām, seno stādījumu saglabāšanu, bioloģisko daudzveidību un mūsdienīgiem parku apsaimniekošanas risinājumiem, kā arī praktiska un izzinoša pastaiga Spāres muižas parkā.
Talsu novadā mežs ir būtiska ainavas sastāvdaļa, un cilvēki ar to sastopas gandrīz ik dienu – pārvietojoties pa novadu, dzīvojot mežu tuvumā, atpūšoties dabā vai strādājot ar mežsaimniecību saistītās nozarēs. Tādēļ mežs nereti tiek uztverts kā kaut kas pašsaprotams. Tomēr aiz redzamās ainavas atrodas daudz sarežģītāki dabas procesi. Kalvis Kalniņš iepazīstināja ar mežaudžu ekosistēmu izzināšanas vērtību sabiedrībā. K. Kalniņš savā stāstījumā uzsvēra, ka mežs nav tikai koku kopums vai vieta, kur iegūst kokmateriālus. Tas ir daudzveidīga ekosistēma, kurā savstarpēji saistīti koki, augi, dzīvnieki un citi dzīvie organismi. Lai mežu izprastu, nepieciešams zināt ne tikai to, kādas koku sugas tajā aug, bet arī to, kā konkrētā meža vide ir veidojusies un kāpēc dažādās vietās sastopamas atšķirīgas mežaudzes. Stāstījumā tika pievērsta uzmanība arī dažādiem meža tipiem. Atkarībā no augsnes, mitruma un citiem apstākļiem mežā sastopamas atšķirīgas koku un augu sugas. Šīs zināšanas ir nozīmīgas arī mežu apsaimniekošanā, jo ne visas mežaudzes iespējams apsaimniekot vienādi. Lai pieņemtu atbilstošus lēmumus, nepieciešams saprast konkrētās vietas dabiskos apstākļus un ekosistēmas īpatnības. Būtiska nozīme ir arī sabiedrības izglītošanai. Cilvēkiem nepieciešams skaidrot gan meža apsaimniekošanu, gan stādīšanu un kopšanu, gan mežizstrādi un dabas aizsardzību. Sabiedrībā mēdz pastāvēt dažādi priekšstati un stereotipi par mežu un tajā sastopamajiem dzīvniekiem. Tāpēc viens no veidiem, kā veicināt izpratni, ir cilvēkus vest dabā un ļaut mežu iepazīt praktiski. Īpaši svarīgi šajā procesā ir iesaistīt bērnus un jauniešus.
Ilze Māra Janelis stāstījumā par Spāres muižas parku vispirms skaidroja atšķirību starp muižu un pili. Muiža vēsturiski ir zemes īpašums ar savu saimniecisko un dzīvojamo centru, savukārt pils ir konkrēta ēka – cietoksnis vai grezna īpašnieka dzīvojamā ēka. Tādēļ šie jēdzieni nav uzskatāmi par sinonīmiem. Spāres muiža ir sena, un tās apbūves un apkārtējās ainavas attīstība notikusi ilgā laika periodā. Muižas galvenās ēkas celtniecības laiks tiek saistīts ar 18. gadsimta beigām, taču pastāv arī pieņēmums, ka ēka varētu būt senāka, jo tajā saskatāmas baroka laikmetam raksturīgas pazīmes. Nozīmīga Spāres muižas vēsturiskā mantojuma daļa ir tās dārzs un parks. Sākotnējā dārza struktūrā saskatāmas baroka dārzu iezīmes – ģeometrisks un skaidri organizēts plānojums. Janelis uzsvēra, ka šādu dārzu nevajadzētu vienkāršoti dēvēt par “franču parku”, jo precīzāks apzīmējums ir baroka dārzs. Vēsturiskajā teritorijā nozīmīga bijusi arī partera daļa. Parteris ir klaja, reprezentatīva teritorija pie muižas ēkas, kas veidota kā daļa no kopējās ainavas kompozīcijas. Tāpat muižas parkā bijušas alejas, pastaigu ceļi un ainaviski skatu virzieni. Atsevišķās vietās izmantoti paņēmieni, kas vizuāli izceļ kādu ainavas elementu, piemēram, ezeru, un rada iespaidu, ka tas atrodas tuvāk. No vēsturiskajiem plāniem iespējams iegūt nozīmīgu informāciju par parka agrāko struktūru. Stāstījumā tika minēts 1856. gada plāns, kurā jau redzama ainavu parka daļa. Parkā savulaik atradusies arī rotonda jeb apaļa lapene, kas bijusi saistīta ar konkrētu skatu un atpūtas vietu.
Liela uzmanība tika pievērsta tam, kā vēsturiskos parkus vajadzētu kopt un atjaunot. Ilze Māra Janelis uzsvēra, ka muižas parku nevar uztvert tāpat kā mūsdienīgu pilsētas parku vai privātmājas dārzu. Tajā būtiska ir vēsturiskā struktūra, tādēļ jauni elementi jāievieto ļoti pārdomāti. Tas attiecas gan uz soliņiem, apgaismojumu un citiem labiekārtojuma elementiem, gan uz jauniem stādījumiem. Izvēloties tos, jāņem vērā konkrētās vietas vēsturiskais raksturs. Pretējā gadījumā iespējams radīt vizuāli pievilcīgu, taču vēsturiskajai videi neatbilstošu rezultātu. Tikpat nozīmīga ir esošo koku un krūmu saglabāšana. Parka kopšanai nevajadzētu nozīmēt visu krūmu izciršanu un teritorijas maksimālu “attīrīšanu”. Krūmi, veci koki un dažādas augu grupas veido gan parka ainavisko raksturu, gan bioloģisko daudzveidību. Vecs parks pēc savas vēsturiskās un ainaviskās vērtības nav aizstājams ar pilnīgi jauniem stādījumiem. Atjaunojot alejas, iespējams stādīt jaunus kokus vietās, kur vēsturiskajā stādījumā kāds koks ir gājis bojā. Tomēr arī šādā situācijā nepieciešams izvērtēt vēsturisko izvietojumu, koku sugu un augšanas apstākļus. Jauni stādījumi nedrīkst tikt veidoti tikai tāpēc, lai aizpildītu katru brīvo vietu. Vēsturiskie plāni šādā darbā ir ļoti nozīmīgs informācijas avots. Tie palīdz saprast, kuri elementi parkā bijuši sākotnēji, kuri radušies vēlāk un kuri laika gaitā pazuduši.
Savukārt Andrejs Svilāns stāstījumā par vēsturisko muižu parku stādījumu saglabāšanu un atjaunošanu mūsdienās uzsvēra, ka parka kopšanā viens no būtiskākajiem principiem ir saglabāt jau esošās vērtības. Pirms tiek veikta parka rekonstrukcija vai stādīti jauni koki un krūmi, nepieciešams izpētīt teritorijas vēsturi, agrākos plānus un esošos stādījumus. Vēsturiska parka atjaunošana nebeidzas ar vienreizēju projektu – pēc paveiktajiem darbiem nepieciešama regulāra kopšana un turpmāka teritorijas uzraudzība. Svarīgi ir arī izvērtēt katras vietas konkrētos augšanas apstākļus, jo nav viena universāla risinājuma, ko iespējams izmantot visos vēsturiskajos parkos. Stāstījumā uzmanība tika pievērsta arī veco koku un krūmu saglabāšanai. Ne vienmēr vecs, līks vai vizuāli nepilnīgs koks būtu jānozāģē, jo arī šādi koki var veidot nozīmīgu vēsturiskās ainavas un bioloģiskās daudzveidības daļu. Atjaunojot stādījumus, būtiski izvēlēties konkrētajai vietai piemērotas sugas un ņemt vērā gan vēsturisko parka veidolu, gan mūsdienu vides apstākļus.
Pasākuma turpinājumā tika prezentēti ražotāja “Mammotion” industriālie bezvadu robotizētie zāles pļāvēji, kas piedāvā inovatīvu risinājumu lielu teritoriju apsaimniekošanai. Tika skaidrots, ka šādas iekārtas ļauj samazināt cilvēka iesaisti regulārajā zāles pļaušanā, tādējādi darbiniekiem dodot iespēju vairāk laika veltīt citiem teritorijas uzturēšanas darbiem. Pļāvēju darbībā tiek izmantotas mūsdienīgas navigācijas tehnoloģijas, kameras un sensori, kas palīdz iekārtai orientēties teritorijā un pamanīt gan nekustīgus, gan kustīgus šķēršļus, piemēram, cilvēkus vai citus objektus. Pēc teorētiskās prezentācijas dalībniekiem bija iespēja praktiski vērot iekārtu darbību. Šādu tehnoloģiju izmantošana parāda, kā arī vēsturisku parku un citu plašu zaļo teritoriju ikdienas uzturēšanā iespējams apvienot kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu ar mūsdienīgiem un automatizētiem apsaimniekošanas risinājumiem.
