Lai gan pati ir no Kuldīgas, bet vīrs no Talsiem un 18 gadi ir pavadīti Rīgā, par savu miera un laimes meku Kristīnes Volfas ģimene izvēlējusies tieši Sabili. Šeit savu vietu atraduši arī Kristīnes bērni, kā arī vēl Kristīnes „bērns” – viņas uzņēmums SIA „Mīci”, kas ražo plastilīnu. Savu dzīvi vienā no greznākajām Ziemeļkursas augstienes pilsētām pati dēvē par nejaušību, kas galu galā iepriecina viņu ik dienu.
„Man ir juristes izglītība, iepriekš strādāju Ekonomikas ministrijā un visas manas līdzšinējās darba gaita pagāja, esot juristei dažādās valsts iestādēs. Tā tas bija līdz bērna piedzimšanai, kas mainīja daudzas manas domas un uztveri. Es izlēmu, ka taisīšu plastilīnu un tūlīt, 1. oktobrī, uzņēmumam būs jau četri gadi,” pieredzē dalās Kristīne. Interesanti – kā viņa, būdama juriste, no likumiem nonāca līdz plastilīnam un tā ražošanai? Jaunā uzņēmēja skaidro: gribējies radīt ko savu, kaut ko, kas aizrautu pašu. Sarunā ar Kristīni ir nedaudz negaidīti atskārst, ka viņai nav nekāda īpaša vai sentimentāla stāsta par to, kāpēc viņa ir izvēlējusies ražot tieši plastilīnu. Ja nu šī nodarbe viņai vienkārši ierakstīta zvaigznēs? Biznesa idejas attīstībai klātesošs faktors gan bijušas rūpes par bērniem, jo tieši viņu dēļ nācies uzzināt, kā top plastilīns. Tā nu Kristīne ņēmusi katlu un pēcāk pielietojusi iegūtās iemaņas. Šodien, rekonstruējot atmiņas par biznesa tapšanas sākumu, Kristīne sevi pielīdzina konditoram, kas gadu gaitā slīpē savas zināšanas un tehniku, lai iegūtu īsto recepti.
Viņa stāsta: „Sākotnēji nedomāju par biznesu vai naudu. Es plūdu pa straumi. Zināju, ja kaut ko dara naudas dēļ, tad entuziasms ātri izsīkst un nekas neizdodas. Bija skaidrs, ka jāatrod kaut kas, kas mani pa īstam aizrauj. Ideja par plastilīnu man uzpeldēja, es speciāli nemeklēju ko tādu, ko es varētu ražot. Gluži kā filmās, virs galvas man iedegās lampiņa, ka es varētu mēģināt gatavot plastilīnu. Iestājos Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Biznesa inkubatora pirmsinkubācijas programmā, vēlāk arī pašā inkubatorā, kura apmācības nule esmu pabeigusi. Man tās ļoti patika, jo, būdama juriste, neko no biznesa nesapratu. Darbs Valsts iestādē bija sauss un es vēlējos kaut ko interesantāku un aizraujošāku, līdz ar to iespēja LIAA piedāvājumā apgūt mārketingu un uzzināt vairāk par uzņēmējdarbību šķita laba izvēle. Patiesībā brīnos, ka man kāds sākotnēji noticēja. Tiesa, pēc pusotra vai diviem gadiem uzzināju, ka uzņemšanas komisijā bija arī viens dalībnieks, kurš manai idejai neticēja. Vēlāk viņš pats man to izstāstīja, piebilzdams, ka tagad savus vārdus gatavs ņemt atpakaļ. Ļoti labi viņu saprotu, jo nav nekādas garantijas, ka tā pirmā dzirksts patiešām spēs radīt ugunskuru. Bet man bija un vēl joprojām ir entuziasms.”
Taujāta, vai entuziasmam nāk līdzi arī azarts, Kristīne atbild apstiprinoši – bizness ir azarts. Viņa spriež: „Protams, ka vieglāk ir mājās vakaros skatīties televizoru, nevis kaut ko darīt. Es neskatos TV, jo vienmēr čubinos. Mans darbs ir mans hobijs. Citi nosoda, ka es strādāju vakaros un brīvdienās, taču man tas patīk. Es nevaru čiliņā skatīties kaut kādu seriālu, jo man tas vienkārši nepatīk, nesanāk. Katru brīvo brīdi domāju par savu trešo „bērnu”. Tā es mēdzu dēvēt savu biznesu. Smejos, ka man ir divi normāli bērni un viens – bizness. Tiesa, es nekad nesaku „nekad” tam, ka varētu atgriezties juristes arodā. Vienīgi tad ne, ja es uzbūvēšu plastilīna impēriju un man būs milzīga ražotne Sabilē. Kas zina? Man patīk, ka varu pati sakārtot uzņēmuma juridiskās lietas, privāti arī konsultēju savus draugus, paziņas. Priecājos, ka līdz šim man ir izdevies panākt viņiem labvēlīgus rezultātus, kas jurista darbā ir liels gandarījums. Iepriekš, valsts iestādē strādājot, to tā nejutu.”
Iedzīvošanās jaunā vietā vienmēr ir izaicinājums. Arī Volfiem trīs Sabilē nodzīvotie gadi izvērtušies interesanti. Par sabilnieci Kristīne sevi gan vēl negrasās saukt, jo šis kopienas iepazīšanas process vēl joprojām turpinās. „Atbraukuši kaut kādi rīdznieki” – aptuveni tā Kristīne raksturo pašu pirmo brīdi pārvācoties. Ziemeļkurzemes vēsās dvēseles nācies atkausēt palēnām, šis process norisinās vēl joprojām. Tomēr jau ir atrasti gan draugi, gan izveidojusies brīnišķīga sadarbība ar vietējo uzņēmēju kopienu, dodot arī savu artavu maksimāli iedvesmojošas un patīkamas vides veidošanā. „Vienkārši dzīvoju un daru pēc labākās sirdsapziņas. Gūstu mieru. Tas man ir svarīgi un vairāk par visu es novērtēju dabas klātbūtni. Varu nedēļu neiziet no mājas un strādāt attālināti, jo gan daba, gan darbs ir šeit pat. Man pie mājas ir liela terase. Mēdzu iziet uz tās un vienkārši skatīties dabā. Man patīk šejienes kalni, kādu nav Kuldīgā,” uzsver Kristīne.
Jaunā uzņēmēja Sabiles un novada iedzīvotājiem novēl vairāk ticēt, ka viss izdosies. Jo tā ir lieta, ko iespējams sākt tagad, tūlīt! „Mana dzimtā Kuldīga ceļu uz iekļaušanu UNESCO kultūras mantojuma sarakstā mērķtiecīgi sāka pirms 20 gadiem, tāpēc es ļoti ticu ilgtspējīgiem mērķiem. Mēs esam un varam būt vēl varenāki un foršāki, ar mums ir viss kārtībā! Vajag ielikt pamatus, uz kuriem turpinās būvēt nākamās paaudzes, nākamie domes priekšsēdētāji, deputāti un administratīvie darbinieki. ”