Ziemassvētku laikā ikvienā no mums mostas dabiska vēlme ticēt brīnumiem. Valgalnieks Jānis Pīlēģis jau vairākus gadu desmitus šos brīnumus uzbur – vismaz reizi dzīvē viņu satikuši gan mazi, gan nu jau lieli novadnieki – viņš ir Ziemassvētku vecītis!
Nu jau gadus desmit Jānis ir pensijā, bet viņa darbošanās ir ļoti aktīva – daudzi baudījuši viņa spēli Sabiles amatierteātra izrādēs un citos pasākumos, kur jāiejūtas kādā jaunā tēlā, tāpat viņš allaž atbalsta kultūras pasākumus, tostarp Sabiles Vīna svētkus. Tajos Jānis ir klātesošs ar savu dzīvesprieku, ir aktīvs dalībnieks svētku gājienā, turklāt izpalīdz arī materiāli, kur tas nepieciešams – vai tie būtu kokmateriāli skatuvei vai transporta līdzeklis.
Tieši šogad Jāņa atveidotajam Ziemassvētku vecītim pusapaļa jubileja – 45 gadi. Īpašās lomas gaitas aizsākās pavisam nejauši. „1978. gadā manas bērnības Ziemassvētku vecītis jeb kā toreiz teica, salavecis, jo par Ziemassvētku vecīti nedrīkstēja saukt, saslima. Es jau biju darbojies Valgales amatierteātrī, un man piedāvāja nospēlēt Ziemassvētku vecīti. Tas bija ļoti grūts uzdevums, jo ilggadējais Ziemassvētku vecītis, mans fizikas un darbmācības skolotājs un Valgales skolas direktors Vilis Jankevics, bija ar lielu stāžu. Man sirds lēkāja, bet jāiet bija,” atminas Jānis. Iepriekšējais salatētis esot bijis makten apaļāks; tad nu, lai tērps derētu, pirmās reizes Jānis izlīdzējies ar spilvenu, lai uztaisītu lielu salaveča cienīgu vēderu.
Kā stāsta Jānis, mūsdienu bērni jau visu ko zina, un viņi Ziemassvētku vecītim mazāk tic. Bet agrāk, līdz deviņdesmito gadu vidum, ticējuši arī palieli bērni. „Galvenais vecīša uzdevums – lai vecītis būtu mīlīgs un bērniem būtu pārsteiguma mirklis!” saka Jānis. Vecīša dzīvē piedzīvoti arī kuriozi. Tagad ilgus gadus Ziemassvētku vecītis valkā Anitas Milleres darināto tērpu, bet kādreiz kostīms pirkts veikalā. Tad tas bija no auduma, kuru, viegli pastiepjot, tas pārplīst. Reiz pēc dančiem ar bērniem kāds bērns izsaucies: „Salavecim caurs dibens!” Tādus kostīmus vecītis vairs neizmantojot.
„Reiz atkal riktīgi nolikos gar zemi. Astoņdesmito gadu sākumā bērni nebija redzējuši skrituļdēli. Ciema padome uzdāvināja skrituļdēli, un es, kā vecītis, „jauns puika”, parādu, kā ar to jābrauc. Bet es tak savu mūžu neesmu braucis ar skrituļdēli! Kājās man bija velteņi, uzkāpju uz dēļa, tas bija paslidens, ar visu dēli ieskrējos un visu priekšā gar zemi, kājas pa gaisu, visi smejas!" „Čigānbērni nāk otrreiz pēc paciņas. Un es saku: „Tu taču vienu paciņu jau dabūji. Ja tu man noskaitīsi trīs dzejoļus, tad es tev došu otru paciņu!” es jau zinu, ka nenoskaitīs – Jānis smaidot dalās amizantajā pieredzē.
Vislielāko bezkaunību vecītis piedzīvojis, kad viņam, ejot pa skolas gaiteni, gandrīz bārdu norāva. „Esmu sagatavojies, man ar trim gumijām bārda ir piestiprināta, ka kaut vai 20 centimetrus bārdu izstieps, tā aizies atpakaļ vietā.” Jānim ir trīs bērni un seši mazbērni – katram bērnam divi bērni. Arī saviem bērniem viņš ir bijis salatētis. Kamēr maziņi, tikmēr loma devusies no rokas, kad jau paaugušies, sākuši ar aizdomām pētīt. Tolaik Jānim bijusi tumša bārda, kas cītīgi jānoslēpj. Ir gadījies arī „tikt pieķertam”. „Reiz Sabilē mani rada gabals pēc balss atpazina un pa visu zāli izsaucās: „Tas taču ir Jāņonkulis!” dalās Jānis.
Ziemassvētkos katru gadu ģimene sabrauc, ja ir piemērots laiks, visi kopā dodas uz mežu eglīti rotāt. Kad visi kopā, tad par vecīti pieaicina kādu citu. Jānī radošums lieliski harmonē ar praktisko – darba gaitās viņš bijis kolhozā šoferis, vedis bērnus uz skolu un kolhozu, aizvietojis autobusa šoferus, strādājis ar pašizgāzēju. Bērni vesti ar vaļēju mašīnu, ko pa dienu izmantoja teļu transportēšanai – no rīta ved bērnus, pa dienu teļus, pēc tam, cik var, mašīnu izslauka, un ved atkal bērnus. „Vēlāk mēģināju zemniekot. Bet tagad mums ir tāds amatnieku ciematiņš: vecākais dēls taisa mēbeles, durvis, mazs gaterītis ir pašiem, jaunākais arī nodarbojas ar amatniecību, un meita ir vienīgā Eiropā, kas auž lina šalles, kuras vasarās brauc tirgot uz Brigi Beļģijā,” Jānis stāsta.
Reizē ar radošajām Ziemassvētku vecīša un citu lomu gaitām, Jānim ir vēl kāda aizraušanās ar pievienoto vērtību – viņš pēta ne tikai savas dzimtas rakstus un vēsturi, bet ir izzinājis, savācis materiālus, bildes, vecas kartes ar mājvietu nosaukumiem, cilvēkstāstus par Valgali, bet vēl neesot saņemta dūša to visu salikt vienā grāmatā. Mazajā Valgalē esot bijušas 154 mājas, un tās vārds rakstos parādās vēl senāk kā Sabile.
Iedvesmojošs ir Jāņa vecāku stāsts. „Mans tēvs pēc gadiem bija vecs, es piedzimu, kad viņam bija 47 gadi. Mēs esam seši bērni, esmu otrais vecākais. Visi esam izauguši, trīs brāļi un trīs māsas. Tēvam nākošgad būtu 120 gadi. Tāpēc nevienu savu vecotēvu un vecomāti neesmu redzējis, mums ir lielas paaudžu starpības."
Arī dzimtas pēctecība ir varena: „Radu pulks ir milzīgs. Mēs esam seši, bet mana sieva kopā ar brāļiem un māsām – deviņi. Kopā 15 brāļi un māsas. Un visi ir precējušies, cits pa divām, cits pa trim reizēm, visādi dzīvē gājis. Pagājušogad mums bija 126 bērni un mazbērni, mazmazbērni. Es vairs skaitam netieku līdzi.”