Emīlija Zazīte ir pārliecināta, ka aktīvs dzīvesveids ir galvenā atslēga labai pašsajūtai un viņa nenogurstoši turpina iedvesmot jebkura vecuma cilvēkus ar savu piemēru – savos 77 gados katru rītu vai ik pārdienas viņa apņēmīgi nūjo, neraugoties uz kaprīzajiem un drēgnajiem laikapstākļiem aiz loga. Aktīvā seniore regulāri (jau četrus gadus pēc kārtas) piedalās arī taku skriešanas un nūjošanas sacensībās „Talsu jūdze”, cenšoties neizlaist nevienu posmu, kas notiek no aprīļa līdz oktobrim 15 kārtās.
Emīlija Zazīte dzimusi 1946. gada 9. februārī Īves pagastā Tiņģerē sešu bērnu ģimenē, kur pagājuši bērnības un jaunības gadi, taču vēlāk dzīve atvedusi uz Talsiem. Tālajā 1915. gadā Emīlijas vecāki dažādu apstākļu ietekmē – lielākoties lielas nabadzības dēļ – iebrauca Latvijā no Baltkrievijas, bet pēc tautības ir poliete. Abi vecāki strādājuši pie latviešu saimniekiem dažādus lauka darbus un palīdzējuši mājsaimniecībā. Kavējoties mīļās atmiņās par saviem vecākiem, Emīlija atminas, ka no saimnieku puses allaž saņemtas pateicības un uzslavas par vecāku centīgo un čaklo darbu, tāpat arī tēvs un mamma vienmēr ļoti labi izteikušies par saviem saimniekiem, uzsverot, ka tie bijuši godprātīgi, labestīgi un saprotoši ļaudis.
Visa dzīve seniorei pagājusi kustībā, turklāt 17 skaisti darba gadi aizvadīti tieši sporta skolotājas arodā Tiņģeres pamatskolā. Lai arī gadu skaits ir ievērojams, viņa par to nedomā, vien cenšas saglabāt možumu un dzīvesprieku un neturot dusmas uz līdzcilvēkiem. Pensionāre ikdienā bauda pelnīto atpūtu un izmanto šo laiku lietderīgi, dodoties pastaigās, ceļojot gan Latvijas robežās, gan arī ārpus tām, iekopjot un lolojot savu piemājas dārzu, kas atvēlēts ziediem, dārzeņu un garšaugu dobēm, gatavojot ievārījumus un marinējumus, pavadot laiku kopā ar ģimeni – savām trim meitām, znotiem un mazbērniem.
Par sevi Emīlija saka: „Esmu beigusi Tiņģeres septiņgadīgo pamatskolu, pēc tam mācījusies Valdemārpils vidusskolā, bet nu jau krietnus gadus sevi uzskatu par īstu talsenieci, jo pateicoties maniem vecākiem, kā arī vīram, kurš pašu spēkiem uzcēla ģimenes māju Talsos, esmu pārcēlusies uz dzīvi šeit.
Skolas gados, jo īpaši vidusskolas posmā, biju aktīvi saistīta ar sportu – trenējos vieglatlētikas sekcijā Talsu sporta skolas Valdemārpils vidusskolas filiālē, kā arī piedalījos dažnedažādās skolas sporta sacensībās. Vidusskolu beidzot, nāca piedāvājums no Tiņģeres pamatskolas – direktors mani uzrunāja kļūt par fizkultūras skolotāju. Biju ļoti priecīga un ar prieku piekritu šim piedāvājumam. Tie bija skaisti un piedzīvojumiem bagāti 17 darba gadi, jo skolā strādāju ne tikai par fizkultūras skolotāju, bet arī par klases audzinātāju, nedaudz vēlāk jaunākajās klasēs vēl pasniedzu aritmētiku, dabaszinātnes, zīmēšanu un dziedāšanu. Savukārt vēl pēc kāda laika Talsu rajona metodiskā vadītāja V. Vecriņķe pamudināja mani mācīt arī krievu valodu. Paralēli šiem darbiem aktīvi darbojos arī internātā par brīvā laika pavadīšanas nodarbību vadītāju, iesaistot bērnus dambretes, novusa, galda tenisa, basketbola, volejbola un citās aktivitātēs. Mani kopš jaunības ir ļoti saistījusi un aizrāvusi arī fotografēšana, atceros kā bildes attīstīju, tad žāvēju. Līdztekus aktīvi piedalījos kultūras dzīvē, apmeklējot gan sieviešu ansambli un kori, gan jauniešu deju un dramatisko pulciņu kolektīvus,” stāsta Emīlija Zazīte, piebilstot, ka tobrīd dzīve nudien bijusi ļoti dažāda, intensīva un krāsaina.
Tālajā 1952. gadā, kad Talsu novada Sporta skola tika dibināta, tās dibinātāji bija Talsu, tolaik vēl rajona, izpildkomiteja un Sporta biedrība „Vārpa” – Haralda Hartmaņa personā. Kā stāsta Emīlija, „Vārpas” priekšsēdētājs H. Hartmanis viņai piedāvājis iesaistīties arī sportistu pulciņā, aicinot piedalīties izbraukuma sporta sacensībās – krosā un 800 metru skriešanā.
„Sports ir mans dzīvesveids jau kopš skolas gadiem. Laikā, kad strādāju par fizkultūras skolotāju, visiem skolēniem rīkoju rudens un pavasara spartakiādes, ietverot gan krosa, gan slēpošanas, gan arī šaušanas sacensības. Savukārt pati tolaik paralēli apmeklēju fizkultūras skolotājiem organizētos kvalifikācijas kursus – Madonā notika distanču slēpošana, Kuldīgā basketbola un galda tenisa treniņi, Kandavā apguvu peldēšanas pamatus. Lai praktiski pilnveidotu iemaņas, kuras jaunieši apguvuši skolas laikā, tika rīkotas vasaras nometnes. Nometņu laikā braucām arī apkārtnes ekskursijās, tostarp viesojāmies Lietuvā,” stāsta Emīlija.
E. Zazīte vērtīgu darba pieredzi guvusi arī Laidzes pamatskolā, mācot skolēniem ne tikai tik labi zināmo un pierasto krievu valodu, bet vēl vienu svešvalodu – angļu.
„Darba uzsākšana arī Laidzes pamatskolā man saistās ar ļoti pozitīvām un patīkamām atmiņām – rosība visapkārt, bērnu čalas, skolas vide neļauj novecot. 28 darba gados kopumā biju klases audzinātāja četrām klasēm – sākot audzināšanas darbu ar pavisam maziem bērniem, beidzot jau ar pusaudžu vecuma skolēniem. No šī laika īpaši spilgti atmiņā palikušas divas epizodes – Laidzes sovhoztehnikuma dāvātās ekskursijas absolventiem un klases audzinātājam uz Moldāviju un Sanktpēterburgu. Tās bija fantastiski brīnišķīgas, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem bagātas dienas, bet reizē liela atbildība,” pozitīvās emocijās un atmiņās dalās seniore Emīlija.
Emīlija Zazīte rada iespaidu, ka viņa ir spēcīga, neatlaidīga un ļoti mērķtiecīga. „Kāpumi, kritumi un neparedzami pagriezieni ir stāsts par katru no mums. Kaut kāda spītība laikam iekšā ir, gribas sev un gan jau arī citiem pierādīt, ka es kaut ko varu izdarīt. Ceļš uz mērķi nekad nav viegls, taču ar spēcīgas gribas palīdzību katrs var pārvarēt šķēršļus,” tā viņa sevi raksturo. Tā, piemēram, notikuši vairāki mēģinājumi, lai iekļūtu Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kārtojot iestājeksāmenus gadu no gada un, iegūstot vajadzīgo punktu skaitu tikai pēc ceturtā piegājiena. Studijas Liepājā dažādu ārēju apstākļu dēļ tomēr netika pabeigtas. Vēlāk piedzīvots laiks, kad pēc intensīvi nostrādātiem gadiem pedagoga arodā, negaidīti nācis klajā valstiska līmeņa paziņojums – skolotāji, kuriem nav augstākā izglītība vairs nedrīkst turpināt darbu nevienā izglītības iestādē. Lai gan situācija bijusi ļoti nepatīkama, Emīlija pārāk ilgi centās nesērot, jo 58 gadu vecumā, meitu iedrošināta, iestājās Latvijas Universitātē Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, un nepilna laika studijās piecu gadu laikā ieguva augstāko izglītību!
Kā atzīst E. Zazīte – daudz labai senioru pašsajūtai spēj nodrošināt cilvēki no malas – ir ļoti vajadzīgs socializēties, savstarpēji komunicēt, palīdzēt, iedrošināt un uzmundrināt. To iespējams panākt ģimenes, draugu un tuvu paziņu lokā.
„Esmu pateicīga saviem mīļajiem par kopā būšanu un atbalstu kā priekos, tā arī skumjākos dzīves brīžos! Paldies par brīnišķīgajiem ceļojumiem uz Barselonu, Amsterdamu, Venēciju, Pizu, Milānu, Veronu, Tenerifi un citviet, tāpat par skaistajiem ceļojumiem Latvijā un Polijā pie radiem! Dzīve ir skaista, mīliet sevi, savus mīļos un labos cilvēkus! Esiet veseli, dzīvespriecīgi, baudiet dabas skaistumu un sporta aktivitātes,” ikvienam novēl piedzīvot prieku un nest to tālāk Emīlija Zazīte.