Sava māja laukos nogalniecei Elitai Rumbai bija bērnības sapnis, kurš nu ir īstenojies. Viņa ir namamāte Ārlavas pagasta Nogales „Lāčplēšos”, kur izveidojusi savu mini zoodārzu un ar prieku gaida ciemos viesus, īpaši ģimenes ar bērniem. Ikviens Elitas sētā var aplūkot krāšņu putnu kolekciju, tajā skaitā eksotisku, neskaitāmi daudz jūrascūciņu, trušus, pundurcūkas, āžus, kazas, šinšillas, nutrijas un vēl un vēl… Ierodoties pie Elitas, viņa atraktīvi izrāda nesen uzbūvēto viesu namu un dalās ar nākotnes plāniem saimniecībā.
„Man vienmēr ir patikuši dzīvnieki, tāpēc doma par zoodārzu bija jau sen. Iekārtojot savu dzīvi šeit, man gribējās kādu odziņu, kaut ko tādu, kā Latvijā nav, jo četrkājainie draugi ir daudziem. Sākumā darbojos savam priekam – nopirku vienu putnu, tad otru, trešo… Tad izlēmu veidot jūrascūciņu parku, jo bērnībā man bija jūrascūciņa, kas ļoti patika. Man ļoti patīk bērni, tāpēc galvenokārt domāju par viņiem. Izprātoju, ka jūrascūciņas varētu būt tie dzīvnieki, kurus bērni varētu apskatīt, apčamdīt un apmīļot. Tām pamazām piepulcējās dažādi putni, truši, grauzēji, pundurcūkas un citi dzīvnieki,” par savu vēlmju un sapņu piepildījumu stāsta Elita.
Elita sevi dēvē par asfalta bērnu – dzimusi un augusi Rīgā. Būdama rūdīta vidzemniece, viņa uzsver, cik tomēr svarīgi, lai pilsētniekam būtu vieta arī laukos, kur aizbraukt un atpūsties no ikdienas kņadas. Viņa bērnības vasaras kopā ar vecākiem pavadījusi Carnikavā. Interesanti, kas Elitu pamudinājis pārvākties uz iepriekš neiepazītu Latvijas novadu? Viņa stāsta: „Tas kaut kā vienkārši notika un dzīve izveidojās šāda… Zīmīgi – kad bērni bija pavisam mazi, mēs braucām atpūsties uz Pāci, jo tur bija smuki ezeri. Reiz, braucot mājās, ieraudzījām kartē Nogales pili, tolaik tā bija atvērta apmeklētājiem. Vai es varēju iedomāties, ka pēc 35 gadiem šeit nopirkšu īpašumu? Pavisam netālu no Nogales pils. Pirms kļūšanas par „Lāčplēšu” saimnieci, Elita dzīvoja pie draudzenes Carnikavā, taču liktenis nebija labvēlīgs un draudzene nonāca Ropažu pansionātā. Elitai nācās no draudzenes atpirkt māju Carnikavā, taču tās nekļuva par viņas mājām, bija sajūta, ka ir jāpārvācas. „Es meklēju, meklēju un vēlreiz meklēju īsto vietu. Izbraukāju visu Latviju. Bija piedāvājumi Madonā, Limbažos, Cēsīs. Mākleris šo vietu bija noskatījis sev, bet tad atrada sev ko piemērotāku un „Lāčplēšus” piedāvāja man. Ātri sapratu, ka šī ir īstā vieta, kaut gan te viss bija šausmīgi aizaudzis, nolaists. Pirmos gadus mēs tikai dedzinājām zarus un mēģinājām sakārtot apkārtni. Palēnām kopā ar ģimeni labiekārtojām visu teritoriju,” saka Elita.
Kas viņai dod enerģiju? Kas dzen darboties un nekad neapstāties? „Daudzi draugi man uzdod šos jautājumus. Saka: „Elita, tu esi traka. Saprastu, ja tev būtu 30 gadu un tu te ņemtos.” Es pat nezinu, ko viņiem atbildēt. Es nezinu, kas mani dzen uz priekšu… Nemāku to paskaidrot. Man patīk sakārtota vide un pats galvenais – man ļoti patīk uzņemt viesus, daru to ar prieku un labprātīgi. Man ir svarīgi sagādāt cilvēkiem prieku un es priecājos par katru cilvēku, kas atbrauc. Ir ģimenes, kas šurp brauc jau ceturto, piekto reizi. Taču pašai gan man nepatīk braukt ciemos”. „Lāčplēšu” saimniece atklāj, ka atsauksmes no viesiem ir pozitīvas. „Ir cilvēki, kas atbrauc un saka, ka šeit ir līdzīgas sajūtas kā atbraucot pie vecmāmiņas. Lielāko gandarījumu izjūtu, kad man līdzi skrien sveši bērni un ne par ko negrib braukt prom. Gribu sagādāt sevišķu prieku bērniem, jo viņi šķiet tīrāki nekā pieaugušie. Mēs, lielie, šad tad kaut ko mēdzam noklusēt, bet bērni pasaka to, kas mēles galā,” secina Elita. Saimniecībā darbi rit no rokas un īpašu paldies saimniecības īpašniece saka savam dēlam, kurš ir ļoti liels palīgs ikdienā.
Paralēli saimniekošanai Elitai ir arī dažādi hobiji. Piemēram, darbošanās amatierteātrī, kas radās no vēlmes paradīt un pierādīt sevi. Teātris Elitai paticis kopš bērnības un to viņa ir spēlējusi jau kopš pirmās klases. Viņa atceras, kā kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu savulaik kā zaķi lēca pa skatuvi. „Viņš toreiz uz skatuves aizmiga un es nevarēju viņu pamodināt,” smejas Elita. Viņa spēlējusi daudz un bieži, un esot arī sanācis — saņēma uzslavas no režisoriem. „Sākot dzīvot Nogalē, turpināju spēlēt teātri. Vadīju kolektīvu Valdemārpilī, biju režisore. Tad mani paaicināja spēlēt teātri Vandzenē, es tur daudzus gadus piedalījos izrādēs. Esmu organizējusi arī sporta pasākumus, man patīk organizēt! Patīk rīkot pasākumus un iesaistīties tajos, jo tas vienmēr ir izaicinājums. Turklāt, iesaistoties dažādās aktivitātēs, sāka paplašināties arī draugu loks. Laika gaitā esmu „apaugusi” ar draugiem un paziņām.”
Un kā vidzemniecei veicās ar iedzīvošanos Ārlavas pagastā? Elita ir skarba: „O, nē! Kurzemnieki tevi nepieņem. Es pat nezinu, cik ilgam laikam īsti jāpaiet, lai tevi pieņemtu. Ļoti ilgam… Protams, ir arī labi stāsti, taču Kurzemē vienmēr būs kāda cilvēku grupa, kas tevi nepieņems. Kurzemnieki ir „smagi” cilvēki, taču nekādā gadījumā slikti. Vidzemē vai Latgalē, piemēram, ir pilnīgi cita būšana, cita darīšana,” uzskata „Lācplēšu” saimniece. Viņasprāt, jāspēj sadzīvot ar visiem cilvēkiem. Pašai izveidojies paprāvs draugu loks, bet tas noticis tikai ar gadiem. Lēni un piesardzīgi, vispirms ar tuvākajiem kaimiņiem. Taču bijušas arī vilšanās un pats sākums emocionāli bijis ļoti smags. „Kā jau sacīju, arī šeit gadās pa kādam atsaucīgam, laipnam cilvēkam. Atceros, zoodārza veidošanas pašā sākumā bija viena zemnieku saimniecība, kas uzreiz atsaucās un atveda mums graudus. Ir tik patīkami, ka ir tādi cilvēki! Es tiešām to novērtēju”.
Vai Elita vēl atceras savu Rīgas dzīvi? Kā nu ne, tur viņa dejojusi deju kolektīvā, daudz ceļojusi. Strādājusi frizētavā, rūpnīcā VEF, dārzniecībā un daudz kur citur. Arī saimniekošanas pieredze Elitai radusies, dzīvojot Rīgā. Tur viņai bija savs krodziņš Āgenskalnā. Taču neapzināti vienmēr bijusi vēlme būt ārpus Rīgas. Tagad gan Elita vairs Rīgā dzīvot nevarētu, tā jau sen palikusi otrajā plānā. „Uz Rīgu vienmēr braucu ar prieku. Šeit, Nogalē, man pietrūkst Rīgas burzmas, turklāt tur viss ir tik pazīstams. Un tomēr… Kad turp aizbraucu, šķiet: nav ko elpot – lielpilsētā man trūkst gaisa. Aizbraucot uz Rīgu, mani pēcpusdienā jau velk atpakaļ. Lai cik interesanti tur arī nebūtu, gribas braukt atpakaļ”, atzīstas Elita.
„Uzskatu, ka katrai latviešu ģimenei ir jābūt vietai, kurp aizbraukt – laukiem. Mūsdienu cilvēki to ļoti novērtē, jo pie mums brauc ne tikai atpūsties un paskatīties dzīvniekus. Novembrī nofotografēju un ieliku Facebook siena zārdus. Bija cilvēki, kas pieteicās vasarā atbraukt un pagulēt sienā! Šī ģimene tiešām arī atbrauca un gulēja sienaugšā, virs kūts, kurā bija putni. Cilvēkiem bija tāds bērnības sapnis un nu tas piepildījās!” saka Elita.